Dat feel

Pēdējā laikā sāku domāt par jaunu D&D kampaņu. Kā vienmēr, stāsts un role-play ir ļoti nozīmīgi faktori…

Advertisements

Pieredzes aprēķināšana

Raksts, ko uzrakstīju jau sen, bet nebija īsti laika to nopublicēt šeit.

Sākšu ar to, ka man nepatīk veids, kāda tiek aprēķināta pieredze D&D 4.izlaidumā.  Salīdzinot ar 3.izlaidumu man šis process šķiet krietnivien gausāks, lai neteiktu pat pārlieku gauss. Priekš vienreizējām sesijām, kad līmeņa pieaugums nav gaidāms, tas vēl ir pieņemami. Bet ja tā ir ilgtermiņa kampaņa , tad, manuprāt process ir pārlieku lēns. Tā problēma, ko es cenšos izcelt, slēpjas apstāklī, ka pieredzes punkti par konkrētu briesmoni ir noteikti viņa līmenī. Piemēram, briesmonim X ir 7.līmenis un par briesmoņa uzvarēšanu pienākas 600 pieredzes punkti. Šķiet samērā labs skaitlis, bet jāatcerās, ka optimālā spēlē ir 4 spēlētāji. Līdz ar to šis skaitlis ir jādala ar 4. Tad nu katram spēlētājam pienākas tikai 150 pieredzes punkti. Lai būtu vieglāk uztvert, varu pateikt, ka 2.līmeņa sasniegšanai nepieciešami 1000 pieredzes punkti. Tātad, 4 pirmā līmeņa spēlētājiem vajadzētu nokaut vismaz septiņus 7.līmeņa briesmoņus, lai attīstītu savus varoņus uz 2.līmeni.

Tomēr te ir vēl divi sarežģījumi. Pirmais, pretinieki ar tik bagātīgu XP (pieredzes punktiem) gadās reti un otrkārt, ir maz ticams, ka pirmā līmeņa varoņi spētu pieveikt 7.līmeņa pretinieku. Bet ja nu gadījumā viņiem tas izdotots, tad ,manuprāt, tikai 150 pieredzes punkti katram būtu krietni par maz. Šī ir problēma ar kuru saskāros veidojot pirmās divas sesijas 4.izlaiduma kampaņai. Izdomāju, ka šo problēmu varētu risināt visiem monstriem paaugstinot pieredzes punktu daudzumu par konkrētu skaitu. Piemēram, pakalpiņiem (minions) 25 xp vietā dodot 125. Tomēr šāda pieeja nederēja, jo tad briesmoņi ar augstāku xp kļūtu mazvērtīgāki. Turklāt šāds risinājums neņem vērā spēlētāju un monstru līmeņu attiecību.

Rezultātā es nonācu pie formulas, kas ņem vērā spēlētāju līmeni, pretinieku līmeni un palielina iegūstamo pieredzes daudzumu. Šī ir mana formula pieredzes aprēķināšanai un es atzīstu, ka tā ir samērā dāsna. Kaut vai tāpēc, ka monstriem no mazākiem līmeņiem xp daudzums netiek samazināts.

FormulaGLVL – Grupas vidējais līmenis.
MLVL – Monstra līmenis.

Tad summējot, kāpēc es mainīju šo pieredzes punktu iegūšanas mehānismu:

  1. Lai spēlētāji ātrāk varētu attīstīt savus varoņus un nezaudētu interesi par tiem;
  2. Lai uzvarot spēcīgāku (augstāka līmeņa) pretinieku, spēlētāji arī attiecīgi saņemtu lielāku atalgojumu;
  3. Lai es varētu sviest pretī aizvien jaunus un stiprākus pretiniekus un spēle nekļūtu vienmuļa.

Protams, šeit varētu iebilst, ka spēlētājiem ir jāpierod pie saviem varoņiem un viņu spējām, bet, ja 2 vai 3 sesijas ir jāpavada bez izaugsmes un tikai ar kādiem 4-5 īpašajiem uzbrukumiem, tad, manuprāt, nav tik interesanti. Es pieturos pie ideoloģijas, ka spēlējot kampaņu, dažas pirmās sesijas ir jānotiek attīstībai ar katru spēles reizi. Tālāk, līmeņiem augot, arī izaugsmes ātrums samazinās, kas nozīmē, ka lai gan ir vairāk īpašo uzbrukumu vai prasmju, laiks viņas visas apgūt – pieaug.

Noslēgumā daži atgādinājumi par pieredzes dalīšanas labo praksi:

  1. Pieredze jāsaņem visiem līdzīgi, kas ir piedalījušies cīņā vai pārbaudījumā;
  2. Pieredzes punkti jādod arī par uzdevumu izpildi un slazdu neitralizēšanu;
  3. Ir jādod individuāli bonusa punkti par spēlētāju izdomu sarežģītās situācijās;
  4. Gadījumos, kad pietrūkst dažu pieredzes punktu līdz nākamajam līmenim, DM’am ir tiesības spēlētājam dot kādus bonusa punktus, lai uz nākamo sesiju jaunais līmenis būtu sasniegts. (piemēram, ja vajag 1000 punktus, bet ir 995).

Tā lūk! Ceru, ka kādam mani pieraksti un pārdomas noderēs. Lai jumskrīt 20…

Ak šie nepabeigtie ceļojumi

Šodien novadīju vēl vienu D&D single-session ar četriem spēlētājiem. Man pašam patika tīri labi. Nu tā – visā visumā, bet jāatzīst, ka man laikam vajadzēja piestrādāt pie divām lietām: izsmalcinātākiem slazdiem katakombās un precīzāku / detalizētāku stāstu role playing daļā. Bet te atkal ir tas mūžīgais stāsts par detalizācijas pakāpi priekš vienas sesijas. Ir grūti baigi censties un iespringt zinot, ka dienas beigās personāliju detaļām nebūs nozīme. Nezinu vai šī paša iemesla dēļ, vai kāda cita, bet viena lieta, kur man ir jāpieliek ir mākslinieciskāki apraksti. Vismaz man tā liekas. Tās tādas nelielas DM piezīmes, bet ne par to ir stāsts.

Vēl šodienas sesijā notika kāds interesants, lai gan pilnīgi pašsaprotams notikums. Varoņi izpildīja savu mērķi, izglāba nolaupītus ļaudis, bet neizpētīja visu pazemes templi, kurā cilvēki bija ieslodzīti. Un bija interesanti redzēt, kā cilvēkus urda vēlme aiziet līdz galam, izpētīt. Atklāt visu, kas atklājams. Jāpiebilst, ka pats labirints un nelielie stiķi, kurus biju iestrādājis tajā pazemes templī gan man pašam patika. Iespējams varētu ko līdzīgu pielietot vēl kādu reizi. Bet tad jau laikam nevarēs stāstīt. Lai vai kā, lai jums labi krīt kauliņi un līdz nākamajai reizei.

Trust me, I’m a DM…

P.S. Gandalfam šodien pēdējā filmēšanās diena. Cepuri nost!

Jiil Deevdrui – aprāvums

Dzīvē bieži vien lietas apraujas negaidīti. Dažreiz šķiet, ka ātrāk nekā tam būtu vajadzējis notikt. Iespējams, ka šī ir viena no tām reizēm. Esmu nolēmis šeit nepabeigt savu un savu spēlētāju Jiil Deevdrui stāstu. Esmu sniedzis Tev aptuvenu ieskatu vienā no savām D&D kampaņām, kas šķiet no rakstības viedokļa laika gaitā aizvien vairāk pārvērtās par stāstu. Stāstu, ko vēlos pabeigt un kādu dienu izdot kā grāmatu. Varu pačukstēt, ka darba vairs nav palicis daudz un iespējams (tikai iespējams) ka vēl šīs vasaras laikā es dažiem izerdzētajiem nodošu lasīšanā manuskriptu, kad tas būs gatavs. Bet nesteigsimies notikumiem pa priekšu. Vēl ir jāiegulda rūpīgs darbs, lai līdz kaut kam tādam tiktu.

Šobrīd varu pateikt, ka esmu nedaudz apskatījis aizjūras zemes un izdomājis šādas tādas lietas, ko iekļaut stāstā, bet kas nav bijušas izspēlētas. Tomēr, man tās šķiet gana interesantas, lai par tām rakstītu. Ā, vēl varu padalīties nelielās stāsta aizkulisēs un atklāt, ka man un Reed’am bija saruna, kuras laikā nonācām pie kopsaucēja par viņa pagātnes stāstu. Un vēl man ir viena ideja, bet tā man liekas būs tik liels pārsteigums, ka nepieminēšu ne ar pušplēstu vārdiņu.

Nevaru īsti izskaidrot, bet man ir tāda sajūta, ka Latvijā D&D spēlētāju skaits pieaug. Vai arī citi spēlētāji ir sākuši līst ārā no saviem pagrabiem. Nezinu. Piemēram nesen parādījās komentārs par D&D Latvijas grupu draugos. Tā tāda bezmaksas reklāmiņa. Vēl es varētu ieteikt pielikt savu roku un artavu D&D wikipēdijas rakstam latviešu valodā. Šeit.

Domāju, ka tas šai reizei arī viss. Kas turpmāk šeit parādīsies precīzi nezinu, bet tas noteikti būs saistīts ar pūķiem un katakombām. Vispār varētu šeit uzrakstīt atsevišķu rakstu par dragoņiem (dragonborns). Vismaz balstoties uz to, ko jau zinu. Tīri tā – aprakstiņš, īpašības un atšķirības.

Jiil Deevdrui 11.sesijas 1.daļa

Vēlās pēcpusdienas saule pielēja ieleju un atstarojoties no mākoņiem, debesis krāsoja asinssārtas. Visi četri varoņi stāvēja mēmi un nekustīgi. Acu priekšā esošais skats bija visus šokējis. Nevienam no viņiem pat vistrakākajos murgos nebija rādījusies tāda armija. Pat visus Phallronas pulkus kopā ņemot, nebūtu viegli šo tumsas vilni apturēt. Bet viņi bija tikai četri ceļotāji. Katram no viņiem prātā šaudījās daudzas un dažādas domas sākot no mazām – ar savu dzīvību saistītām, līdz pat vispasaulīgām – par laikmetu maiņu un šķietami neizbēgamo karu.

Visbeidzot visus no apātijas sapurināja Raven’s. Bija jārīkojas, un labi ātri! Tikai jautājums bija – kā tieši? Sanya beidzot, kā no miega atmodusies, ieteica doties prom. Reed’a ņurdēšana lika noprast, ka, lai gan nepatīkams, tomēr tas bija apdomas vērts variants. Arī Thothama prātā šī doma ieķērās. Galu galā viņš varētu doties pie brāļa. Tomēr, ar sirdi gan viņš, gan pārējie varoņi juta, ka bija tikai viens pareizais risinājums. Viņiem, ko kājas jaudāja, bija jādodas atpakaļ un jābrīdina cilvēki, rūķi, elfi, Quarions, visi, kurus vien būtu bijis iespējams brīdināt. Par šo variantu viņi arī vienojās un devās ceļā.

Mājupceļš bija krietni vien vieglāks. Lai gan debesis virs četrotnes galvām drīz vien ieskāva tumši mākoņi, nebija mokošās un nogurdinošās sniegavētras. Tas vien bija iemesls neatgriezties pazemes katakombās. Varoņi bija uzsākuši bīstamu maršu, tikpat kā bez apstājas, kas turpinājās arī naktī.

Bija grūti aptvert visu notiekošo. Tādu armādu neviens no varoņiem iepriekš nebija redzējis. Ikviena galvā šaudījās līdzīgi jautājumi. No kurienes viņi visi nāca un kas tos vadīja? Vēl nozīmīgāks bija jautājums vai viņiem izdosies pārvarēt Ziemeļu sienu, kas ļaundarus un nezvērus bija atturējusi no karalistes kopš neatminamiem laikiem. Iepriekš nevienam orkam vai trollim tas nebija izdevies, bet no otras puses, nekad iepriekš viņu nebija bijis tik daudz.

Trešās dienas vēlā rītā gan spēki bija teju vai izsīkuši. Abi halflingi paziņoja, ka tālāk iet nav spējīgi, jo nepieciešama atpūta. Arī goliāts un tieflings jutās izsmelti, tāpēc beidzot viņi nolēma atpūsties ilgāk. Visiem sāpēja kājas, bet Raven’am turklāt vēl sala aste. Savākuši tuvumā esošus kokus un jebko citu, kas šķita degošs, viņi centās iekurt ugunskuru, bet tas izdevās tikai pēc ilgiem pūliņiem un dusmām. Šādos brīžos īpaši bija jūtams Regdara trūkums.

Kamēr četri jaunie varoņi bija nedaudz atslābinājušies, lai atgūtu spēkus, viņi nemanīja, ka aiz sniega kāpas kāds viņus vēroja. Tie bija trīs cilvēki. Tērpti bruņukreklos, kas bija notriepti ar sasalušām asinīm. Tie bija nogūlušies sniegā un vēroja četrotni. Tie čukstus centās vienoties par to, ko lai iesāk ar četriem tēliem, kas bija sasēdušies ap uguni. Visi bija tērpti kaut kādās noplukušās drānās un kaujas bruņās, turklāt visi bija bruņoti. Bija skaidri saskatāms, ka viens no tiem bija nešķīstais tieflings. Cits, miesās raženākais bija orks, nosprieda trijotne. Bet divi mazākie visticamāk bija hobgoblini.

Ātri tika pieņemts lēmums – bija jāizmanto pārsteiguma moments un jāuzbrūk. Divi no viņiem zagšus devās aiz blakus esošās sniega kāpas, lai no tās, tuvāk esot, varētu doties straujā uzbrukumā. Trešais tikmēr sagatavojās likt lietā savu arbaletu.

No sniega kupenas aizsega parādījās divi stāvi, kas strauji tuvojās ugunskura vietai. Ņemot vērā, ka vienīgā skaņa, ko viņu tuvošanās radīja bija zem kājām gurkstošais sniegs, neviens no četrotnes viņus sākumā nesadzirdēja un nepamanīja. Tik vilinošs bija ugunskura siltums. Starp četrotni un diviem uzbrucējiem bija palikuši vien kādi piedspadsmit metri, kad varoņi ieraudzīja divus vīrus skrienam tiem klāt ar zobeniem – paceltiem cirtienam. Thothams tūdaļ bija kājās un pat bez domāšanas jau bija rokās stingri satvēris savu apburto cirvi. Arī tieflings pietrausās kājās un bija gatavs sagaidīt uzbrucējus. Vien abi halflingi izskatījās nedaudz apjukuši.

Cīņas sākumu atzīmēja bulta, kas uzskatāmi aizšāvās gar Raven’a galvu. Tas bija trešais uzbrucējs, kas atkal steidza uzvilkt savu arbaletu. Cīņa bija asa, bet abi halflingi ieraudzīja uz uzbrucēju krūtīm, grūti samanāmu simbolu. Tā izskatījās pēc lauvas. Acīmredzot šie bandīti bija nogalinājuši Phallronas karavīrus un piesavinājušies to ietērpus. Tomēr Sanyai kaut kas nešķita pareizi. Abi uzbrucēji ar zobeniem cīnījās braši, bet jau pēc mirkļa viens no tiem bija gar zemi, no goliāta varenā cirvja. Redzot sava cīņubiedra krišanu, trešais bruņās tērptais karotājs nometa savu arbaletu un metās uz priekšu.

Kamēr Reed’s, Raven’s un Thothams bija iekarsuši cīņā pret otru uzbrucēju, Sanya paķēra sniegā gulošo Reed’a arbaletu, to pielādēja un šāva uz tuvojošos personāžu. Viņa izšāva un trāpīja tieši tur, kur gribēja. Bulta skrējējam trāpīja tieši celī. Tas sāpēs iekliedzās un nokrita turpat sniegā. Tad halflingu sieviete sāka kliegt virsū saviem kompanjoniem, lai tie nenogalina savu pretinieku, kurš jau bija notriekts no kājām. Vien pēdējā mirklī Sanyai izdevās apturēt iekarsušo Thothamu no liktenīgā cirtiena. Goliāts gan par šādu rīcību bija neizpratnē un savā mātes valodā mazo halflingu sūtīja uz elli, bet tad iejaucās arī pārējie divi kompanjoni. Thothams ne par ko negribēja likt nost cirvi un apžēlot šā uzbrucēja dzīvību.

Sanya teica, ka nepieciešams uzbrucējus iztaujāt. Vīriem gan tas nešķita prāta darbs, tomēr īstas briesmas šie savainotie cilvēki vairs neradīja. Gan uzbrucējs ar bultu celī, gan pēdējais, kas tika paglābts no drošas nāves, tika pievilkti pie ugunskura. Pirmajam uzbrucējam, gan ugunskura siltuma vairs nebija ne silts ne auksts.

Sanya abiem vaicāja, kas tie tādi ir un kur dabūjuši šos ietērpus. Tikai tad, arī pārējie trīs atskārta, ka uzbrucējiem uz krūtīm, aiz asiņu, sniega un ledus kārtas rēgojas Phallronas zelta lauva. Abi gūstekņi neko neatbildēja, līdz goliāts ar cirvi nenocēla ķiveri vienam no viņiem. Par brīnumu, izrādījās, ka tā bija sieviete. Viņa bija tā, kas bija saņēmusi bultu savā celī no Sanyas. Viņa atteica, ka šīs ir viņu formas, jo viņi ir karaļa armijas kareivji. Raven’s ar Thothamu saskatījās. Tas izklausījās pārāk neticami – kādēļ, gan lai Phallronas armijas kareivji kādam mestos virsū tāpat vien. Turklāt, kur tādā gadījumā bija pārējās vienības?