Šodien balsojam pret divvalodību Latvijā

Izpildi savu pilsoņa pienākumu – aizej nobalso pret divvalodību! Šeit ir kāds, manuprāt, labs raksts.
Daži izvilkumi:

[..] «Šoreiz izpildīt pilsoņa pienākumu ir ļoti svarīgi.» Šim Jāņa teiktajam piekrīt arī viņa tēvs Voldemārs, kuram nesen apritējusi 85. gadskārta. Sirmgalvis uz referendumu šodien ieradies īpaši saposies un svinīgi noskaņojies.

Viņš labi atceras padomju laikus, kad pārsvarā visi un visur runāja krieviski. Šādu dzīvi saviem bērniem un mazbērniem viņš nenovēl.

«Negribu, lai maniem bērniem un mazbērniem būtu jāstrādā Ļeņina vai Putina ielā.

Brīvības ielu nedrīkst pārdēvēt par Putina ielu.

Brīvības ielai jāsaglabā latviskais nosaukums.»

Voldemārs ir nobažījies, ka skaļās diskusijas par krievu valodas stiprināšanu varētu būt pirmais solis pretī Latvijas neatkarības apdraudējumam.

Tādēļ sirmais kungs saņēmies, sakopojis «pēdējos spēkus», lai ievilktu krustiņu balsošanas biļetena labajā pusē.

«Gribu aiziet mūžībā ar sajūtu, ka esmu izdarījis visu iespējamo, lai mani mazmazbērni varētu dzīvot latviskā Latvijā.» Līdzīgi viņš mudina rīkoties arī pārējos pilsoņus.

«Mūsu senči dzimteni aizsargāja ar dakšām, lāpstām un cirvjiem. Viņi bija gatavi atdot savas dzīvības par to. Kā ir ar latviešiem šodien?

Cik daudzi šodien pārvarēs slinkumu un aizies nobalsot?

Paldies Dievam, šodien mums nav jāizlej asinis par Latviju. Māte Latvija šajā stundā no mums prasa tikai vienu – pārvarēt slinkumu un ievilkt krustiņu ailītei «pret»,» patriotiski noskaņotais latvietis saka. [..]

Atgādināšu, ka šeit nav vietas protesta balsojumam pret valdības izdarību vai neizdarību, jo šim balsojumam ir krietni augstāka cena un kuras rezultāts atbalsosies krietni tālākā nākotnē par vienas vai divu valdību mūžu.

Advertisements

“Viņi toreiz nepadevās, mēs nedrīkstam padoties tagad” no tvnet.lv

Nejauši uzgāju feinu rakstu tvnet’ā. Īpaši patika šīs rindkopas:

Latvijas valsts ideja un ticība nākotnei guva izšķirošu uzvaru. Nākamajos divdesmit gados ar šo ticību tika uzcelta stipra, stabila, moderna un labklājīga valsts. Mūsdienās mēs mēdzam žēloties par grūtībām un sarežģīto politisko situāciju. Tomēr, salīdzinot ar 1919.gadu, mums ir pamats daudz lielākām cerībām. Latvija ir lielā mērā iztirgota, ekonomiku pārņēmušas lielvalstis un megakorporācijas, iedzīvotāji ir iejūgti parādos. Tomēr valsts nav burtiski sagrauta kā toreiz. Šodien mūsu zemē nav svešzemju karaspēka un līdzīgi kā 1919.gadā mūs sargā sabiedroto jūras un gaisa kara spēki. Līdzīgi kā toreiz mūsu likteņus cenšas lemt kaut kur Briselē, tomēr tepat Latvijā mums ir palikusi gana liela teikšana. Pamats ticībai un cerībai šodien ir daudz stabilāks.

Mēs varam uztraukties un baidīties par savu nākotni. Tomēr teikt, ka mēs tai vairs neticam, būtu zaimojoši. Mūsu senči, kuri izglāba valsti tālajā 1919.gada novembrī daudz, daudz sarežģītākā situācijā, to nesaprastu. Tāpat kā viņi nesaprastu tos gļēvos ciniķus, kas sakās “mīlam šo zemi, bet ienīstam valsti”. 1919.gada 11.novembra varoņi teiktu: valsts – tie esam mēs. Un mums būs tieši tāda valsts, kurai mēs ticēsim un būsim gatavi cīnīties, pat ja milzīgs pārspēks jau ielauzies Pārdaugavā.

Un

Tieši tādēļ arī šajā 11.novembrī mums, aizdedzot sveces Daugavas krastā vai mājas logā, ir jāpiemin tie drosmīgie, trakie ideālisti, kuri, ticot Latvijas valstij un tās ideāliem, nepadevās bezcerībai un nomācošam pārspēkam.

Lai tā ir simboliska atbilde arī tam nešķīstajam Bermonta–Avalovam garam, kurš vismaz reizi gadā maijā mēdz blīkšķināt petardes un, skaļi klaigājot, klīst pa Pārdaugavu, dižmanīgi plātoties ar sen izkurtējušas impērijas simboliem.

Pilns raksts šeit.

Lāčplēša dienas priekšvakarā.

Jāsaka kā ir – lai gan ir pagājuši daudzi desmiti gadu kopš Lāčplēša dienas notikumiem, tomēr diemžēl jāatzīst, ka pamatos nekas nav mainījies. Kaut kādā ziņā gribās vilkt paralēles. Toreiz: mūsu valsts un tauta cīnījās par izdzīvošanu. Tagad arī. Toreiz: daudzi latvieši un Latvijas iedzīvotāji bija spiesti atrasties ārpus dzimtenes. Tagad arī. Toreiz daudzi bija pret

Pie joda, nē! Gribēju rakstīt par to cik grūti un smagi bija toreiz un ir tagad. Pērkona vārdā, nē! Teikšu (rakstīšu) savādāk. Toreiz, neskatoties uz visiem pretspēkiem un lielo pretinieku pārsvaru, mūsu senči bija pietiekoši drosmīgi un stingri savos darbos, ne vien vārdos un stāvēja kā mūris par Latviju! Ne tikai stāvēja un krita, bet arī gāja uz priekšu par Latviju! Par sarkan-balt-sarkano! Kāda ir atšķirība starp toreiz un tagad? Tāda, ka toreiz valsts vēl nebija nosvinējusi savu pirmo gadskārtu, kad nācās spēkoties ar daudziem un dažādiem pretiniekiem. Valstij bija knapi ielikti pamati, toties cilvēku ticības bija pietiekoši! Es aicinu TEVI! Jā, tieši Tevi atkal noticēt vai turpināt ticēt (kā nu kuram) mūsu kopīgās valsts idejai. Un pieminēsim rīt savus senčus, kuri nolikuši savas galvas MŪSU brīvības labā. Un tiem, kas svešumā tālā – ņemiet labāko, ko tur iespējams paņemt, un atgriezieties! Par Latviju!

Rīga, Strēlnieku laukums no plkst. 19:00

“Nu pasakiet, kas tā jums ir par valsti, kur pat citronus un apelsīnus nevar dabūt!”

Nejauši atradu kādu rakstu tvnetā ar kuru vēlos padalīties. Šeit būs īss izvilkums.

[..] Tas pats par sevi ir kauns, ka tikai 20 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas daudziem valsts atbrīvošana liekas tik pašsaprotama vai pat maznozīmīga, ka vecākiem un skolotājiem nešķiet svarīgi pastāstīt, bet studenti nepiepūlas uzzināt par tiem cilvēkiem, kuri ne tikai ticēja Latvijas atdzimšanai, bet bija arī gatavi visdrūmākajos stagnācijas gados par šo pārliecību nest upurus.

Gunārs Astra bija viens no viņiem. 1961.gadā viņu notiesāja uz piecpadsmit gadiem soda nometnē par to, ka viņš bija uzdrošinājies tikties un runāt ar ASV diplomātiem. (Tagad par līdzīgu “noziegumu” cilvēkus lamā bijušais kompartijas centrālkomitejas darbonis Lembergs, taču, par laimi, viņa lāsti vairs debesīs nekāpj.) Iznācis no lēģera, Astra turpināja interesēties par notikumiem pasaulē un lasīt grāmatas, kuras PSRS bija aizliegtas. 1983.gadā, kad par PSRS valdnieku kļuva VDK vadītājs Andropovs, Latvijā sākās disidentu aresti, un Astru atkal apcietināja un notiesāja par “noziegumu” – pretpadomju literatūras glabāšanu un izplatīšanu.

Nonākot uz apsūdzētā sola, Astram nevarēja būt nekādu ilūziju ne par spriedumu, ne par to, kas viņu gaida pēc tam. Vājākam cilvēkam lēģerī jau pavadītie gadi būtu iedzinuši pienācīgo “cieņu” pret PSRS represīvo spēku, taču Astra neatteicās no savas pārliecības. Tieši otrādi. Tajā brīdī, par spīti padomju tiesneša, prokurora un čekistu meliem un draudiem, viņš nenodeva savu sirdsapziņu. Taču pat svarīgāk bija tas, ka laikā, kad gan viņa personiskajā, gan tautas dzīvē šķita tuvojamies visbezcerīgākie laiki, viņs apliecināja, ka nav zaudējis cerību: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas man dod spēku šeit stāvēt un elpot.”

[..]

Kā parāda viņa pēdējais vārds tiesā, savā dziļākajā būtībā Gunārs Astra bija ne tikai drosmīgs. Viņš bija arī optimists. Cilvēks, kurš ticēja labākai nākotnei par spīti visnomācošākajai tagadnei. Tieši šo īpašību dēļ Astra ir svarīgs ne tikai kā vēsturiska persona, bet arī kā dzīvs piemērs šodienai un nākotnei.

[..]

 Taču dažkārt nešķiet, ka līdz ar brīvības un labklājības pieaugumu Latvijas sabiedriskajā telpā būtu vairojusies ticība nākotnei, kuru iemiesoja Gunārs Astra. Tā vietā gļēvs pesimisms – īpašības, kuras ir tikpat cieši savstarpēji saistītas, kā drosme un optimisms – bieži vien valda diskusijās un komentāros par Latvijas patreizējo situāciju un nākotnes izredzēm. [..] Jo kāpēc gan pūlēties, ja viss jau tā vai tā būs slikti.

[..]

Mums nav tiesību padoties

Vai tas nozīmē, ka viss pie mums ir kārtībā, un nav vairs nekas jāuzlabo? Protams, ka ne. Tomēr minētā attīstība parāda, ka pozitīvas izmaiņas ir iespējamas. Jo vairāk cilvēki to sapratīs un skatīsies nākotnē ar optimismu, jo ātrāk šīm izmaiņām sekos citi soļi pareizā virzienā.

Paldies Dievam, mūsu laiks nav salīdzināms ar Padomju savienību 1983.gadā. Taču ir cilvēki, kuri nespēj attapties un piepilda sabiedrisko telpu ar vaimanām, ka arī tagad piedzīvojam kādu “ļaunu murgu”. Tieši šiem gļēviem pesimistiem ir izdevīgi aizmirst par Gunāru Astru, jo viņa piemērs vēsta, ka mums nav tiesību nolaist rokas un padoties.

Vikipēdijā par Gunāru Astru.

Pārbaudījumi vs brīvība

Labsrīts!

Vai rīts ir labs, to rādīs laiks. Šodien eksāmens, kuram jūtos negatavs. Pozitīvi ir tikai tas, ka materiāli būs brīvi pieejami. Ceru, ka tas kaut ko arī dos. Stulbi, bet mans sapnis par sesijas pabeigšanu šonedēļ ir izplēnējis, bet pat ne manis dēļ. Bet šodien – kā būs būs. Jācenšas, cik vien spēju.

Vakar starp citu mēģinājām gatavoties, bet galīgi nevedās. Galvas visiem bija pilnīgi izslēgušās. =/

And one moore thing… Džī vakar pievienojās bakalauru pulciņam ar ko arī apsveicu! Savukārt Cibris-cibris ir pilnīgi čau! Tā notiek, kad cilvēkiem nav ko darīt. Get a boyfiend! Or a job! Or COD. 😀

Labi, tas tad arī viss. Lai veicas tiem, kuriem zinu – arī šodien ir kaut kāda veida pārbaudījumi un arī tiem, kuriem nezinu, ka tādi ir. Bet tie, kuriem brīvs…

I hate you & you suck