Bija sakrājies…

Ir 14:03 sestdienas rīts. Jā, man vēl ir rīts. Domāju, ka šis būs reāli garš un haotisks ieraksts.

“In ze mōrning pamostos, pačurāju, nomazgājos. Ierubīju reidio…”

Sākšu es ar izglītības jautājumu. Vispār iesaku noskatīties filmu “Waiting for a superman”. Laba dokumentālā filma par izglītību amerikā. Mani varbūt neinteresēja viņu tā faktiskā dzīve un problēmas, cik ļoti mani ietekmēja doma par to, ka visa izglītība un izglītošana patiesībā ir atkarīga no skolotājiem. Nekad līdz tam brīdim, par to nebiju tā aizdomājies. Bet taisnība tā ir. Turklāt nenoliedzama. Es varu tikai cerēt, ka bērnus Latvijā izglīto cilvēki, kas ne vien ir ieguvuši attiecīgo izglītību, bet arī ir piemēroti šim ļoti atbildīgajam darbam. Galu galā ko sēsi, to pļausi. He… Nāk prātā vēl viena frāze. Kas vēju sēj, tas vētru pļaus. Jācer, ka katra nākamā paaudze ne vien tiks audzināta labāk un labākā vidē, bet arī būs spējīga uz lielām lietām un darbiem.

Šim lielajam ierakstam vispār esmu briedis jau vairāk kā nedēļu. Tas tā starpcitu.

Bet turpinot par izglītību – atrisini lūdzu šo uzdevumu:

Doti četri četrinieki 4 [] 4 [] 4 [] 4 = 15 un starp tiem jāievieto tādas matemātiskās darbības(+ – * /), lai rezultātā iegūtu skaitli 15. Jāpiebilst, ka iekavas izmantot nedrīkst. Tīri tā – pārbaudi sevi =)

Turpinājumā ieteiktu noskatīties šo sižetu. Neko daudz nekomentēšu, vien piebildīšu, ka man žēl, ja vesela ģimene nav spējīga tikt galā ar šādu uzdevumu. Žēl to bērnu. Protams, atradīsies cilvēki, kas teiks ka visi nav dzimuši matemātiķi, bet gan mākslinieki un tā tālāk. BET! Pirmkārt, uzskatu, ka arī eksaktās lietas ir jāzin katram. Jā, arī komatus jāzin, kur likt. Atzīstu, man tā nav no stiprākajām pusēm, tomēr domu es ceru, ka jūs uztvert varat. Protams, gadījumos, kad pati doma nav pilnīgi čau! 😀 Otrkārt, šeit nav nekāda demokrātija, ko gribu to runāju :p Treškārt, sižetā šķiet dzirdēju frāzi, ka varbūt nevajag tik grūtus uzdevumus dot otrās klases bērniem. Eu, eu, eu! Bet varbūt līmeni pārmaiņas pēc vajag celt uz augšu, nevis laist uz leju!? Šķiet bija tāda filma Idiocracy. Vai tiešām mēs gribam, ka mūsu bērnu bērni domātu, ka nacisti bija ļauni dinozauri teju vai godzillas paskatā? Un ka puķes var laistīt ar enerģijas dzērieniem. Vai varbūt labāk būtu, ja viņu domu lidojums sasniegtu tādus augstumus, kas mums varbūt rādās tikai sapņos? Tas nu tā, par izglītību.

Nīderlandē iesaka deportēt austrumeiropiešus – bezdarbniekus

Šis gan ir diezgan pavecs raksts, bet tomēr ir par ko padomāt. Lielā europas (o lasīt kā divskani [ola]) vienotība un citas muļķības. Lai gan es uzskatu, ka eiropieši eiropā nav ne tuvu tā lielākā problēma, tomēr jāatzīst, ka austrumeiropieši un baltieši (nepiekrītu, ka esam austrumeiropā, bet arī ziemeļeiropa liekas galīgi neriktīgi) ir daļa no vecās eiropas problēmas.

Ja mēs neesam risinājums, mēs esam daļa no problēmas.

Nāk prātā Zviedrijas piemērs. Viņi salaida iekšā dažnedažādus imigrantus un tagad paši dabū no tā ciest. Kā stāstīja viens zinošs cilvēks šai jomā – Zviedrijas dienvidos zviedru vairs nav. Tur esot tikai iebraucēji. Skumji ir, ka pie šāda iznākuma Zviedrija nonāca paši savas kļūdas dēļ. Cik zināms, viņi pēc otrā pasaules kara, izdevuši mūsu leģionārus, to vēlāk nožēlojuši un tā rezultātā atvēruši durvis visiem interesentiem. Man izklausās, ka no viena grāvja otrā. Bet nu, lai vai kā tā ir viņu darīšana un lai paši arī tiek galā.

Bet nu esmu nonācis līdz nākamajai sadaļai – Leģionāri un sešpadsmitais marts. Tiem, kas nezin par ko iet runa. Par 16. martu būs informācija šeit. Būtībā tā ir piemiņas diena, kad tiek pieminēti latviešu leģiona karavīri un abu latviešu divīziju (15. un 19.) cīņa austrumu frontē. Neieslīgšu vēstures iztirzāšanā un spriedelēšanā, bet pievērsīšos svaigākiem notikumiem. Kā zināms, šis datums ir bijis strīdu iemesls jau vairākus pēdējos gadus. Leģionāri nododas atmiņām, bet antifašisti sprēgā ne pa tēmu. Labi, štrunts. Negribu nemaz sākt. Iesaku tikai noskatīties šo video. Tur vispār komentāru nav. Kultūras līmenis? Nav nulle. Drīzāk tā: kultūra – kas tā tāda? Es šeit pat nerunāju par ideoloģiskiem pretstatiem vai ko tādu, bet gan par visparastāko cieņu pret vecākiem. Var jau teikt, ka senču vieduma un dzīves pieredzes respektēšana ir zudusi un varbūt pat lieka mūsdienu straujajā tehnoloģiju pārpildītajā dzīvē. Tomēr es uzskatu, ka tā nav. Vecākus ir jāciena. Un tas nav skolas vai skolotāju uzdevums šādas lietas jauniešiem un bērniem iemācīt. Tas ir jādara ģimenē.

Starpcitu, par tehnoloģiju piesātinātību runājot, ir ļoti feini, ka mums ir daudz dažādu ierīču, kuras varam lietot ikdienā, bet viņām visām ir kopīga vismaz viena lieta – tās darbojas ar enerģiju. Enerģiju, kuru iegūstam no dabas un tās resursiem. Bet šī pati enerģija, kas daudz ko dzen uz priekšu, var iedzīt arī sienā. Šeit es velku uz kodolenerģiju. Nekad neesmu bijis kodolenerģijas atbalstītājs un pēdējā laika notikumi Japānā šo, teiksim tā – nepatiku, tikai vairo. Jānovēl japāņiem, lai izdodas tikt galā ar katastrofas sekām. Ne vien viņu pašu, bet arī visas pasaules labā.

Īstenībā baigi gribētos uzspēlēt DnD. Kaut vai vienu sesiju, pamētāt kauliņus, sakapāt orkus. Nu tā – papriecāties. Ideālā variantā jau varētu uztaisīt veselu kampaņu, kuru vadītu kāds cits. Tad pašam būtu iespēja izpausties tēla veidošanā. Vakar stapcitu man jautāja, kas ir Dī-en-f*king-dī. Centos atbildēt kā mācēju, bet vei beigās izdevās neatceros. Par vakardienu vispār atsevišķs stāsts. Un jā, šai rindkopai fonā ir dažas bildītes, ko varbūt patiks apskatīties.

“I can’t dance, I can’t talk. Only thing about me is the way I walk…”

Visas dienas kā dienas, tikai piektdienas tādas priecīgas. Un vakar kā reiz bija piektdiena. Izdevusies piektdiena. Lai gan darbā neizdevās viss, ko vajadzēja tomēr pusdienās apēstā pica un labais vakars to visu atsvēra ar uzviju. Vakarā ar Džī devāmies pāri Daugavai sastapt cilvēkus. Tas arī ļoti sekmīgi notika. Godīgi sakot, pirms vakara iesākuma ļoti šaubījos, vai tas būtu prāta darbs doties kaut kur. Jo īpaši ņemot vērā nogurumu, bet dzīvojam taču mēs tikai vienreiz… Vienreiz? Lai vai kā, bija forši. Laba kompānija. Laba parunāšana. Labas dziras. Izstaigāties arī dabūju diezgan normāli. Tikai nav ne jausmas cik tālu galu galā biju ticis. Ap kādiem četriem no rīta ejot atpakaļ uz centru, baigi sniga. Acīmredzot ziema tik viegli nav ar mieru atkāpties. (Durvis pa kurām nāk un iet ziema) Sniga arī tad, kad ar Džī un Ganjaman devāmies uz pirmajiem transportiem. Dīvainā (bet ne īpaši pārsteidzošā) kārtā visi pārējie un pārējās bija kaut kur izčibējuši. Vēl man vakar (tehniski laikam šodien) laikam uzdeva vienu jautājumu, kas bija ļoti precīzs un tiešs, tikai atbilde gan nav tāda. Īstenībā atbildes nav vispār. Dzīve ir tāda, kāda tā ir. Visam savs laiks. Un šīsnedēļas atklāsme to tikai apstiprina. Novērtē to, kas Tev ir! Pat ja šķiet, ka nav. Jānovērtē arī tas, kā nav…

Rezultātā šorīt pamodos ar sāpošu galvu, sausu muti, labām atmiņām un vēl kaut ko līdzīgu šallei/lakatam, kuru kaut kad vajadzēs atgriezt īpašniecei. xD

“My body is a cage, that keeps me from dancing with the woman I love. My mind holds the key…”

Šķiet, ka tas šoreiz būs arī viss. Vēl tikai pāris bildītes: bilde1, dzīvē vajag ko vairāk par vārdu, bilde3.

Jā, redzot šādu rakstu, rodas iespaids, ka šeit notiek pakļaušanās teroram. No sērijas – vai nu klusu sēdiet mājās, vai cietiet. Nē! Nekādu pārrunu ar teroristiem…

Un vēl man nepatīk tas, ka kāds murmulis grib apbūvēt Arkādijas parku.

Apsveicu! Tu esi ticis/tikusi līdz beigām! 😀

*Ieraksta pabeigšanas laiks 19:50

Advertisements

Albānijas mafija

Laiks neiet. Laiks neskrien. Laiks pat nelido. Laiks – ņiiiiiiiiiiiiiiu – un nav. Viss un cauri. Labi mirkļi paskrien ātri. Tā vismaz mums šķiet. Bet vienmēr jāpatur prātā, ka arī dzīve, kā šo mirkļu kopums, paskrien nemanot. Varu novēlēt aptvert un vēlams arī atcerēties vienu atziņu, ko piespiedu kārtā aptvēru pirms pāris gadiem. Skanēs banāli, bet tā nu tas ir. Dzīve ir īsa.

Dzīvo to tā, lai, ja nu būtu iespēja dzīvot otrreiz, tu dzīvotu to tāpat.

Bet tās jau tikai manas domas.

Lai vai kā, šorīt pa radio sprieda par to, ka skolās par maz māca eksaktās un inženierzinātnes. Tā jau ir, zemē, kur dzied vajadzētu mācēt arī skrūvēt un būvēt. Potenciāls mums ir, tas tā kā būtu skaidrs. Jautājums tikai kā to realizēt? Bet tas nu ir fakts – esam par maz tehniski. Jo īpaši priekš šī gadsimta.

Tomēr piezemējoties ikdienas ceļos, šorīt pār Rīgu bija vērojams brīnišķīgs saullēkts. Jāatzīst arī, ka ir diezgan patīkami, no rīta dodoties ceļā, to darīt jau pie gaismiņas nevis teju vai nakts melnumā. Gaisma pieņemas spēkā. Es jūtu svārstības spēkā 😀

Ā, un vēl par to kā bija. Nedēļas nogale bija forša. Pa kalniem un pa lejām, bet mēs ejam un mēs ejam… Jātur acis vaļā un iespējas ir jāķer aiz rokas, kad ir tāda izdevība.

Un vēēēēl kas… Ja es būšu mafijas boss Albānijā, es braukšu ar S klases Mercedesu. 😀