Laiks it visu pārmainījis..

Tāds kā pagrimums. Es te tā domāju… Dažreiz dzīvē sanāk redzēt, kā mūsu sapņi tuvojas izskaņai. Tie vēl ir tavā redzeslokā un vēl šķietami labi, bet tu apzinies, tu jūti, ka tie pamazām gaist. Tuvojas savai izskaņai. Taču tas nekas, jo ir citi sapņi un vēl citi – jauni – vēl tikai nāks. Ir izdzīvots un izbaudīts tas, par ko sen atpakaļ sapņoji. Nav dusmu un nav baiļu, jo ir apziņa, ka laiki mainās. Nav vairs kā kādreiz bijis. Laiks ir visu pārmainījis…

P.S. Pārāk daudz domāt vispār ir kaitīgi.

Advertisements

Albānijas mafija

Laiks neiet. Laiks neskrien. Laiks pat nelido. Laiks – ņiiiiiiiiiiiiiiu – un nav. Viss un cauri. Labi mirkļi paskrien ātri. Tā vismaz mums šķiet. Bet vienmēr jāpatur prātā, ka arī dzīve, kā šo mirkļu kopums, paskrien nemanot. Varu novēlēt aptvert un vēlams arī atcerēties vienu atziņu, ko piespiedu kārtā aptvēru pirms pāris gadiem. Skanēs banāli, bet tā nu tas ir. Dzīve ir īsa.

Dzīvo to tā, lai, ja nu būtu iespēja dzīvot otrreiz, tu dzīvotu to tāpat.

Bet tās jau tikai manas domas.

Lai vai kā, šorīt pa radio sprieda par to, ka skolās par maz māca eksaktās un inženierzinātnes. Tā jau ir, zemē, kur dzied vajadzētu mācēt arī skrūvēt un būvēt. Potenciāls mums ir, tas tā kā būtu skaidrs. Jautājums tikai kā to realizēt? Bet tas nu ir fakts – esam par maz tehniski. Jo īpaši priekš šī gadsimta.

Tomēr piezemējoties ikdienas ceļos, šorīt pār Rīgu bija vērojams brīnišķīgs saullēkts. Jāatzīst arī, ka ir diezgan patīkami, no rīta dodoties ceļā, to darīt jau pie gaismiņas nevis teju vai nakts melnumā. Gaisma pieņemas spēkā. Es jūtu svārstības spēkā 😀

Ā, un vēl par to kā bija. Nedēļas nogale bija forša. Pa kalniem un pa lejām, bet mēs ejam un mēs ejam… Jātur acis vaļā un iespējas ir jāķer aiz rokas, kad ir tāda izdevība.

Un vēēēēl kas… Ja es būšu mafijas boss Albānijā, es braukšu ar S klases Mercedesu. 😀