Domugrauds Nr 2.

Vakar sēdēju laukos uz balkona un domāju. Domāju par dzīvi, par to kā tā rit un mainās. No vienas puses bija žēl, ka līdzās nebija neviena no ierastajiem sarunbiedriem, bet no otras. No otras varbūt tā pat bija labāk, jo varēja vienkārši domāt.

Ja kaut kas nav vienkārši, kaut kas nav kārtībā. – nezināms

Advertisements

Smags garīgais

Ceturdien atkal viens čaiņiks bija izdomājis kāpt Vanšu tiltā. Protams, pievakarē, kad visiem gribas tikt mājās vai jādodas kur citur. Būtībā, kad satiksmes plūsma ir tās pīķī. Redz kādam esot problēmas. Kādam ir grūti. Bū-hū! Pieraudi man upi! Pirmkārt, nevienu tas īpaši nerausta. Un pat ja dažus rausta, tad ar tiem cilvēkiem arī ir jākomunicē un jācenšas ieklausīties. Bet ja risinājumu neredzi [vai arī gribi eklērus], nekāp tilta vantīs, ka tevi jupis! Tikai nepārotiet, es neesmu kaut kāds humānists hipijs. Mani galīgi nesatrauc tā – vantīs kāpjošā zirnekļcivlēka-wannabe liktenis vai dzīves pavērsieni. Kur nu vēl viņa problēmas. Vēl vairāk, ja gribi eklērus – aizej un nopērc. Nevari nopirkt? Sāc strādāt! Un nevajag d*r*t, ka darba nav. Ja gribi eklērus, jāstrādā tur, kur piedāvā. Dabūsi eklērus, varēsi atkal papildināt bezdarbnieku rindas.

Man besī, ka mūsu – nodokļu maksātāju nauda tiek tērēta, lai glābēji steigtos palīgā kaut kādam kretīnam kurš grib izdarīt pašnāvību. Plus vēl nobloķējot satiksmi uz tilta. Dieva dēļ, ja reiz grib darīt sev galu, tad lai dara! Nav ko tur saspringt. Bet tie, kuri rāpušies vai plāno rāpties augšup pa vantīm slavas vai kādu citu savtīgu iemeslu dēļ, es novēlu sagaidītājus pašā tilta augšā. Nu tādus, kas, līdzko kāpējs sasniedzis virsotni, nogrūž viņu lejā. Galu galā, nav jau nekāda king of the hill sacensība. Vot, ja pēc tam otrreiz uzrāpsies, tad gan drīkstēsi palikt tur augšā.

Ai, būtībā, ja kādam gribās darīt sev galu – lai jau, tikai netraucē citiem ar to.

P.S. Sveicieni visiem šodiens svinētājiem!

Ieraksts Nr.133

Viss plūst un mainās. Pasaule, cilvēki, vide. Bet es nē.
(vismaz tā man pašam šķiet)

Lai gan, dažbrīd paveroties uz vidi jeb lietām man apkārt, šī sajūta tomēr nepamet. There’s no school like the old school…

Šodien mācījos, dabūju dažus jaunus sīkumus priekš Silvijas un arī laukā pabiju. Džī, es gatavojos vasarai! Tā, lai pagājušās vasaras ‘nīkuļošana’ no manas puses būtu tikai atmiņas.

Skaista diena vispār bija. Tāda pavasarīga saule. Tikai žēl, ka vējš nejauks. Lai gan parasti man patīk spēcīgi laikapstākļi, tomēr minoties labāk ir bezvējš. Vismaz dažos gadījumos.

No vienas puses gaidu tuvojošos cilvēku rotāciju, bet no otras puses īsti nē. Patiesībā jau ikdienā nekas nemainīsies. Galvenais, kā pats par to jūties tā teikt.

Rīt jau piektdiena. Tad sestdiena un svētdiena. Fakof, es diez vai sagaidīšu tevi nolaižoties. Varbūt varētu pieripot pēc tam, vismaz sasveicināties.

Šodien pēc mācībām bija dilemma, ko lai paskatās pie ēdienreizes. Fight Club vai Gran Torino. Nosvēros par labu otrajam. Damn good.

Vēlu veiksmi un uz tikšanos! Gaidu zvanu.

P.S. Varbūt man vajag suni? Tīri kompānijai…

Laiks it visu pārmainījis..

Tāds kā pagrimums. Es te tā domāju… Dažreiz dzīvē sanāk redzēt, kā mūsu sapņi tuvojas izskaņai. Tie vēl ir tavā redzeslokā un vēl šķietami labi, bet tu apzinies, tu jūti, ka tie pamazām gaist. Tuvojas savai izskaņai. Taču tas nekas, jo ir citi sapņi un vēl citi – jauni – vēl tikai nāks. Ir izdzīvots un izbaudīts tas, par ko sen atpakaļ sapņoji. Nav dusmu un nav baiļu, jo ir apziņa, ka laiki mainās. Nav vairs kā kādreiz bijis. Laiks ir visu pārmainījis…

P.S. Pārāk daudz domāt vispār ir kaitīgi.