Tā man iet…

Čau! Prieks, ka šeit iegriezies un neesi mani pametis (usi) arī ejot cauri sesijas neprātam. Jāatzīst – bija grūti. Nē, tas nav īstais vārds.. Izaicinoši? Jā! Bija izaicinoši. Kā nekā, ja nebūtu izaicinājumu, tad taču nebūtu nekādas jēgas no dzīves 😀 Lai vai kā, centīšos vismaz īsi apstāstīt par pēdējā laikā notikušo. Protams, Džī vienkārši afigenna garo sacerējumu / apcerējumu man nepārspēt, bet gan jau būs labi tā pat. Starp citu vēlaizvien brīnos, ka Džī pietika pacietības tādu memuāru sarakstīt. Tā turpini!

Tātad. Sesija ir veiksmīgi pārciesta. Šī bija oficiāli smagākā sesija studiju laikā. Tik intensīvi un daudz mācījies es nebiju, ja ne nekad, tad vismaz ļoti sen – noteikti. Kaut vai atceroties to ~16 stundu mācību maratonu pie MB…Tad vēl bija 3 eksāmeni vienā dienā, kas arī priekš manis bija kaut kas jauns. Un visbeidzot paša smagākā eksāmena nokārtošana! Ōsom! Tad nu vēl pēc ekša tajā dienā es kaut ko darīju, bet neatceros ko. Vispār tas nav nekāds brīnums, jo pēc nokārtošanas man galvā kaut kāds slēdzītis izslēdza visu saprašanu un ieslēdza autopilotu 😀 Ā, nē, atcerējos! Mēs ar MB izgājām loku pa rajonu, lai izvēdinātu galvas. Ā, es, protams, vēl šķīros no bārdas un arī matus apcirpu tā ka tagad esmu kā cilvēks. Only human… 😀

Tad nu dienas aizritēja strādājot līdz pienāca 5diena. Ak jā, vēl pa vidam bija nelielas komplikācijas ar Ozo jauno datoru, bet pa lielam tas tā kā būtu novērsts. Or is it…? Tā nu pamazām pienāca piektdiena, kuru gaidīju ar nepacietību. Savācos ar kursabiedriem un gājām atzīmēt izdzīvošanu. Jāpiebilst, ka mēs kā jau samērā eksakti cilvēki, bijām ļoti precīzi (lasīt – visur trāpijām uz laimīgajām stundām). Tā nu laimīgas stundas pārvērtās laimīgā vakarā. 😀 Bija forši. Domāju, ka jāiet būs atzīmēt arī jaunā semestra sākums 🙂 Kaut kā nebūt, bet samērā veiksmīgi beigās ar MB ar taksi tikām mājās. Kaut kad ap pieciem. Pamostos no rīta ap deviņiem. O! Baigi feini – pohu nav, galva nesāp, pats vesels, mute gandrīz nav sausa – nu ideāli. Apgriežos gultā uz otriem sāniem un istaba čiu čiu čiu čiu čiiiuuu – pārvēršas helikopterā 😀 Skaidrs kāpēc nebija paģiru 😀

Tā nu man sestdiena pagāja pa mājām, jo braukt jau nu es nekur nedrīkstēju 😀 Svētdien savukārt jau aizvedu Ozo kompi + vēl piepīpējām viņam auto-mobīli un pēcpusdienā devos pie SSA, kur notika ziemas pikniks. Jāatzīst, ka nebiju gana labi sagatavojies un dažviet normāli atsalu. Seju ieskaitot. (bārda, Y U no long!?) Ai, bet poh. Nav jau tā, ka aukstums būtu kādreiz kādu nogalinājis 😀 Bija forši. Papļāpājām, pacepām gaļu, uzēdām rosolu un tā kaut kā…

Šodien savukārt atvadījos no SSA un vēl no darba ejot – pirmo reizi kopš pagājušā gada redzēju Daugavas pusē vēl mākoņos atspīdam sauli. Fuck yea! Pavasaris un vasara nāk. Neskatoties uz to, ka ārā paliek tikai aukstāks un šodien ir apmēram -15, kas jūtas kā -20. Nice 8) Palieciet silti, mani draugi! Lets rock…

..and Ride!

P.S. Es zināju, ka pēc sesijas sāksies īstais aukstums! 😀

Advertisements

Piektdiena ir atnākusi un tā arī aizies…

Smaga nedēļa. Like, really. Pirmie eksāmeni. Daudz visādas skraidīšanas un stresu. Un laikam jau kādu 4. nedēļu neesmu spējis izveseļoties riktīgi.

Ā, un Latvijā palicēju rindas turpina sarukt. Ja tā turpināsies, laikam tiešām būšu last man standing xD Eeh.

Bet lai beigtu uz pozitīvas nots…

Veiksmi!

Boots are made for marching

Sveiks mans dārgais lasītāj(a)! Šoreiz centīšos tevi aplaimot ar pāris puslīdz sakarīgiem teikumiem par to, kā man ir gājis pēdējā laikā.

Bet vispirms…

😀

Tātad pagājusī nedēļa bija samērā ierasta. Skola, skola, darbs, darbs, māja, māja un tādā garā. Vienīgi ceturtdien aizvedu mašīnu nedaudz pielabot, lai ziemu var sagaidīt pilnīgi droši. Man par prieku tas iznāca par saprātīgu cenu un stundas laikā. Kamēr bija jāgaida, aizgāju pie netālu dzīvojošās Cibris-cibris, kuras abas ar AM pēc koncerta gulēja mājās un skatījās filmas. 😀 Es pat dabūju paskatīties daļu no Change Up. It kā nebija ne vainas, bet vai vajag tērēt laiku uz tādu filmu – nezinu. Šaubos. Tomēr, tā bija tāda dīvaina izraušanās no realitātes.

Piektdiena nāca ar kontroldarbu, kurā teiksim tā – varēja iet arī labāk. Bet gan jau kaut kā. Lieki piebilst, ka mans vienaldzības maratons turpinās. No vienas puses domāju, cik ilgi tas vilksies. No otras, pie kājas. xD Vakarā ar ‘vecajiem krabjiem’ savācāmies pie Ō-zē-ō, lai noskatītos hokeju. Forši būtu, ja mēs būtu uzvarējuši =/ Pēc tam vēl biš pastījāmies filmas un tad es daļu aizvedu mājās, bet ar daļu caur bodi devāmies uz Vecrīgu. Kā jau minēju, biju atbildīgs par transportēšanu līdz ar to arī biju skaidrā. Laikam jau esmu tik ļoti pieradis, ka ir jau vienalga. Vai arī vienkārši ir vienalga? 😀 Lai vai kā, aizgājām pasēdēt Plankumos. Pārliecinājos, ka mani ‘dejošanas’ skili* (iemaņas) nav mainījušies itin nemaz. Toties Steel Toe Dance** skilu gan esmu kaut kādā mistiskā kārtā uzkačājis 😀 Vakara noslēgums bija garšīga pica, kas mums jau ir kā tradīcija. 🙂

Pluss tam, ka esi skaidrā ir tas, ka no rīta, ja tiec pamodināts, nav paģiru un tu esi uzreiz spējīgs savākties darbam. Which is cool. Labi, tas laikam šoreiz arī viss. Veiksmi un gaidu jaunus ierakstus no Fakofa un Dāņu pāra.

*Dejošanas skils (untrained) -10 = natural -5, alcohol modifier 0, equipment (boots) -5.
**Steel Toe Dance skils (trained) +1 = natural*** 0, alcohol modifier 0, trained +1.
***Nav tas pats, kas pirmais natural.

Piektdiena 28

Guten morgen meine kleine! Virs Rīgas ir uzausis brīnišķīgs rīts. Tik fantastiskas debesis sen nebiju redzējis. Plus vēl tas Dzelzsceļa tilts ar savām koši zilajām lampiņām. Nice 🙂

Nakts gan bija diezgan traka. Trīs vai četri murgi vienai naktij ir nedaudz par daudz. Pēdējais bija visepiskākais un visnogurdinošākais. Īsumā par to pēdējo – kādā saulainā rītā man nozaga mašīnu un es eju viņu meklēt. Tad uzduros kaut kādiem random jauniešiem, kuri beigās man palīdz meklēt. Tīri aiz neko darīt 😀 Tad mēs nokļūstam kaut kāda pazemes bunkurā / slimnīcā, kas ir tāda tipsikā padomju laika ar baltām flīzēm visur utt. Pēc tam es ar tiem jauniešiem nejauši ielauzos kaut kādā bagātnieku mājā no kuras mums fiksi bija jāmūk. Beigās es iznācu uz šosejas, nenormāli gāza lietus un pie šosejas esošajā ezerā bija iemaukusies un noslīkusi kaut kāda mašīna. Glābēji viņu vilka laukā, bet tā nebija manējā. Es turpināju meklējumus, bet laiks kļuva tikai draņķīgāks. Slapjš, auksts un vējains. Un tad es zvanīju MM, lai viņš mani negaida, jo mums bija norunāta tikšanās. Dīvainākais, ka klausules otrā galā atbildēja gan MM, gan Džī, gan Krokodils Dandijs. Kāpēc es viņiem nepiezvanīju uzreiz – nezinu 😀 Nu un tā nu es sāku pa klausuli stāstīt, kas noticis. Lietus gāž aumaļām un es atrodos kaut kādā pilnīgā Dieva pamestā nostūrī cenšoties atrast savu mašīnu. (Epic, isn’t it?) Un tad sāka zvanīt modinātājs. In the darkest hour, saved by the bell 😀

Tāds nu bija mans pēdējais šīsnakts “piedzīvojums”. Dažreiz labāk palikt nomodā xD

Lai laba piektdiena! 🙂

P.S.

Dažas rindas

No augšas uz leju
Dubļos ar seju.
Kāpēc kad viss ir tik labi
Rodas iemesls sajust to veco krabi.
Nu ne jau es pats
Bet kad apstākļi sakrīt
Nākas saprast, viss – atkrīt.
Var jau būt bija brīži
Īsi kā sprīži
Kad ievirzīt visu
Man vēlamās sliedēs.
Jā, dažreiz laiks lieliski sakrīt,
Bet dažreiz tas gluži vai pakrīt.
Ja skatās uz lietām pa vienam,
Nekas kam pievērsties,
Kamēr garām tām skrienam.
Bet kad pievērsties
Centies lielākai ainai,
Šķiet, ka jārodas iekšējai vainai.
Notikumi, kam īsti nav sakara,
Var radīt iespaidu ka ir beigas šī vakara.
Šķiet lietas jādara ar stingrāku roku,
Bet no manas puses tas liktos par skopu.
Tomēr, ja tagad mainīt ko varētu,
Es censtos un varbūt pat paspētu.

-RR