Ieraksts Nr. 103

Pirmkārt, pirms šī ieraksta, gribēju paskatīties, cik ieraksti atlikuši vēl līdz simtajam – un kā izrādās ‘-2’. Väl att suger. Lai vai kā, nedēļas nogale atkal ir pagājusi. Starp citu noskatījos tādu filmu kā “Friends with benifits”. Tīri neko. Nebija nekas īpašs, bet laba izklaide.  Neskaitot to esmu samērā daudz paveicis. Laikam dažreiz ir tīri labi nosēdēt visas brīvdienas mājās. Cerams arī manai veselībai tas būs nācis par labu. Foršā lieta šodien bija tā, ka vienu brīdi tīri feini sniga. Un vispār ir diezgan slapjš. Ja vēl šitais viss piesaltu, tad gan būtu jautra dzīvošana braukāšana 😀 Dāņu pāris, cik zināms, strādā pie sava gala projekta. Džī arī mācījās, kad šodien ar viņu sazinājos, bet par citiem man īsti ziņu nav. Väl att ocskå suger.

Gribēju vēl padalīties ar komiksu par vēsturisku trolli (nē, tas nav no D&D).

The German commander, Lt. Gen. Heinrich Freiherr von Lüttwitz, requested Bastogne’s surrender. When Brig. Gen. Anthony McAuliffe, acting commander of the 101st, was told of the Nazi demand to surrender, in frustration he responded, “Nuts!” After turning to other pressing issues, his staff reminded him that they should reply to the German demand. One officer, Lt. Col. Harry Kinnard, noted that McAuliffe’s initial reply would be “tough to beat.” Thus McAuliffe wrote on the paper, which was typed up and delivered to the Germans, the line he made famous and a morale booster to his troops: “NUTS!”That reply had to be explained, both to the Germans and to non-American Allies.

Labs ir, laikam šoreiz tas arī viss. Jauku jums vakaru un veiksmīgu nākamo nedēļu! Vells, jau svētki tuvojas…

Advertisements

Lāčplēša dienas priekšvakarā.

Jāsaka kā ir – lai gan ir pagājuši daudzi desmiti gadu kopš Lāčplēša dienas notikumiem, tomēr diemžēl jāatzīst, ka pamatos nekas nav mainījies. Kaut kādā ziņā gribās vilkt paralēles. Toreiz: mūsu valsts un tauta cīnījās par izdzīvošanu. Tagad arī. Toreiz: daudzi latvieši un Latvijas iedzīvotāji bija spiesti atrasties ārpus dzimtenes. Tagad arī. Toreiz daudzi bija pret

Pie joda, nē! Gribēju rakstīt par to cik grūti un smagi bija toreiz un ir tagad. Pērkona vārdā, nē! Teikšu (rakstīšu) savādāk. Toreiz, neskatoties uz visiem pretspēkiem un lielo pretinieku pārsvaru, mūsu senči bija pietiekoši drosmīgi un stingri savos darbos, ne vien vārdos un stāvēja kā mūris par Latviju! Ne tikai stāvēja un krita, bet arī gāja uz priekšu par Latviju! Par sarkan-balt-sarkano! Kāda ir atšķirība starp toreiz un tagad? Tāda, ka toreiz valsts vēl nebija nosvinējusi savu pirmo gadskārtu, kad nācās spēkoties ar daudziem un dažādiem pretiniekiem. Valstij bija knapi ielikti pamati, toties cilvēku ticības bija pietiekoši! Es aicinu TEVI! Jā, tieši Tevi atkal noticēt vai turpināt ticēt (kā nu kuram) mūsu kopīgās valsts idejai. Un pieminēsim rīt savus senčus, kuri nolikuši savas galvas MŪSU brīvības labā. Un tiem, kas svešumā tālā – ņemiet labāko, ko tur iespējams paņemt, un atgriezieties! Par Latviju!

Rīga, Strēlnieku laukums no plkst. 19:00

Piektdiena 13.05

Ir piektdiena 13. maijs. Es sākšu savu lielo ierakstu, lai atvieglotu savu sirdi un prātu.

Jāsāk laikam ar to, ka jau nedēļu esmu slims. Kopš pagājušās ceturtdienas vakara, ja gribu būt precīzs. Klepus, iesnas, temperatūra un pat nogurums. Atskatoties uz šo nedēļu pat nedaudz brīnos, ka esmu viņu tik samērā sekmīgi pārcietis. Esmu piekusis un izpumpējies. Izdedzis. Šī nedēļas nogale atkal paies pa mājām. Starpcitu, pastāv bažas, ka man varētu būt plaušu karsonis.

“Vairāk nekā 95% vīriešu nespēj uztvert sieviešu raidītos seksuālos signālus.” Been there done that. Still doing it. Šonedēļ divas reizes uznāca tāda sajūta, tāda kā pārliecība vai pašiedrošināšana, ka – varbūt pamēģināt… A ja nu izdodas…

Uz Fast Five es šonedēļ tā arī neaizgāju, bet varbūt nākamnedēļ…

Tas bija tā īsumā par dzīvi.

Laikam ķeršos pie smagākās tēmas. Centīšos baigi neizplūst, bet tikai pateikt savas galvenās domas. Iesākumā laikam jāsāk ar to, ka mani pēdējā laikā ir sašūpojuši trīs temati: 9.maija “svinības”, parakstu vākšana par latviešu valodu mazākumtautību skolās un tautas attieksme pret pēdējo. Un nu atpakaļ pie tēmas. Par 9. maiju patiesībā man runāt nemaz negribas, bet nedaudz tomēr pieskaršos šai tēmai. [..]

Kā lai es pieņemu to, ka tiek svinēta mūsu tautas apspiešanas sākums un austrumeiropas izvarošana? Šeit daži atcirtīs, ka viņi jau nesvin to, bet gan uzvaru pār nacismu un fašismu. Nenoliedzu, ka sakaut nacistus bija vitāli svarīgi. Un tomēr mani tracina tas, ka vienus pakāra, bet otrus apbalvoja kaut gan abi bija briesmoņi. Labi, šeit es pārāk aizvirzos no tēmas. Turklāt vēsturi nevar sadalīt. Vēsture nav sadalāma (katrai rīcībai ir sekas). Ja ir vēlme, varam vienmēr padiskutēt klātienē, bet tā ir tēma citai reizei. [..] Pieļauju, ka daļa pat nezin, kas īsti tiek svinēts. Diemžēl, tāpat kā 11.novembrī daži saka, ka ir Lāčplēša dzimšanas diena. [..]

Jāatzīst, ka nav jau viss tik slikti. Ir arī kaut kas par ko pasmaidīt. Jo īpaši man patīk uz ielām redzēt automašīnas uz kurām ir uzraksti “Uz Berlīni” vai “T-34” (krievu tanks). Manuprāt šie uzraksti izskatās izcili! Uz BMW, Audi un Mercedes marku automāšīnām, kuras nāk no…. Hmm…. Pag, kurš tad īsti uzvarēja? 😀 Vienu gan es nesaprotu, kāpēc pašvaldības policija neiekasē sodus par alkohola lietošanu un visiem pārējiem sīkumiem. Un Rīgas Satiksme nav labāka. Kur ir kontrole, kad ir pilns tramvajs ar svinīgiem bezbiļetniekiem? A? Tur taču varētu dabūt tik daudz ienākumu, kā pa visu mēnesi nevar savākt! Goda vārds, kur skatās Rīgas mērs!? Ā, pag…

Visbeidzot tēma par latviešu valodu mazākumtautību skolās. Ņemot vērā, ka ir sākusies oficiāla parakstu vākšana par pakāpenisku pāreju uz latviešu valodu mazākumtautību skolās, esmu dzirdējis un lasījis dažnedažādākos viedokļus par šo tēmu. Godīgi sakot, daži no tiem mani ir pārsteiguši. Drīzāk nevis paši izteikumi, bet gan cilvēki no kuriem tos esmu saņēmis. Atzīstu, neuzskatu, ka šā brīža ekonomiskā situācija ir labākā, lai veiktu šādas akcijas, kas prasa papildus līdzekļus no valsts budžeta. Un tomēr, ja reiz šis process ir iesākts domāju, ka tas ir jāizmanto pilnībā. Es domāju iet parakstīties par šo ierosinājumu un vēlētos aicināt to darīt arī citus.

Šai brīdī domāju, ka man būs vesela kaudze ar oponentiem. Bet mieru, tikai mieru. Mans pamatojums ir sekojošs. Pirmkārt, uzskatu, ka valsts finansētās skolās mācībām jānotiek valsts valodā. Manā izpratnē mazākumtautību skolām ir jābūt tādām skolām, kurā papildus tādiem ierastajiem priekšmetiem kā latviešu valoda, matemātika un fizika tiek mācīti arī attiecīgās tautības (vai tautas – kā ir korektāk īsti nezinu) specifiski priekšmeti, piemēram, valoda, vēsture, kultūra un tamlīdzīgi. Bet mācības pamatā/pamata priekšmetos tomēr notiek valsts valodā. Manuprāt, tieši šā brīža sistēma šķeļ nevis vieno mūsu valsti. Kāpēc? Tāpēc, ka, ja, piemēram, krievu skolā mācības notiek krievu valodā, jaunajam cilvēkam diez vai radīsies liela vēlme pieslēgties informācijas plūsmai latviešu valodā. Skaidrs, ka katrs jūtas labāk un ērtāk valodā, kuru lieto ikdienā. Vēl jo vairāk, ņemot vērā mūsdienu plašās iespējas uzņemt ziņas un informāciju no visas pasaules un teju vai visās valodās, vēl mazāka kļūst nepieciešamība apgūt mūsu mazās tautas valodiņu. Un tomēr ikdiena – mācības un sadzīve ir tā, kurā ir jādominē latviešu valodai. Jāatzīst, ka šajā punktā mēs paši ļoti grēkojam. Mēs lietojam vārdus un frāzes no svešām valodām. Mēs pamazām izšķīstam globālajā jūrā. Un tomēr, domāju, ka tas nav iemesls nolaist rokas vai padoties.

Sķiet, ka mēs bieži vien tik ļoti uztraucamies, ko grib citi un kā viņi padomās, un ko teiks. Pie joda! Šeit ir Latvija. Mūsu vienīgā. Gan latviešiem, gan citām šeit mītošajām tautībām. Nekur citur pasaulē nav vēl vienas Latvijas, kuru mēs varētu saukt par savu. Tikai šī vienīgā. Es ticu, ka šīs valsts galvenais mērķis un uzdevums vēl aizvien, kā pašos pirmsākumos, ir sargāt, aizstāvēt un lolot latviešu tautu un tās intereses.

Kāds tavuprāt ir Latvijas mērķis un uzdevums?

Var jau būt, ka manī vēl mīt jaunības maksimālisma sapņi un tas viss ir muļķības. Bet tādā gadījumā, priekš kam mums neatkarība? Cik nu mums tās ir… Laikam esmu novirzījies no tēmas. Būtībā jau esmu visu pateicis. Varbūt tāds neliels kopsavilkums. Es neesmu pret kādu indivīdu vai tautību. Es esmu PAR mūsu tautu un valsti. Un es pieņemu, ka ir un būs cilvēki, kas būs par citām valstīm un tautām. Bet mīļie, visi ceļi vaļā… Ja šķiet, ka citur būs labāk, tad tik mauc! 😉

Starpcitu, cepuri nost visu to manu draugu un paziņu priekšā, kas latviešu valodu ir iemācījušies neskatoties ne uz ko. Paldies jums un prieks par jums! 🙂

Nav labu vai sliktu tautību. Ir labi un slikti cilvēki. Visās tautās, visās rasēs.

P.S. Nez kāpēc man pat bija sajūta, ka man šāds ieraksts ir jāizveido.

P.P.S. Atgādinu, ka šīs ir tikai manas šā brīža domas. Mans mērķis ar šo nav bijis kādu pārliecināt vai kādam kaut ko uzspiest. Es tikai izsaku viedokli. Lai veicas! 🙂

Bija sakrājies…

Ir 14:03 sestdienas rīts. Jā, man vēl ir rīts. Domāju, ka šis būs reāli garš un haotisks ieraksts.

“In ze mōrning pamostos, pačurāju, nomazgājos. Ierubīju reidio…”

Sākšu es ar izglītības jautājumu. Vispār iesaku noskatīties filmu “Waiting for a superman”. Laba dokumentālā filma par izglītību amerikā. Mani varbūt neinteresēja viņu tā faktiskā dzīve un problēmas, cik ļoti mani ietekmēja doma par to, ka visa izglītība un izglītošana patiesībā ir atkarīga no skolotājiem. Nekad līdz tam brīdim, par to nebiju tā aizdomājies. Bet taisnība tā ir. Turklāt nenoliedzama. Es varu tikai cerēt, ka bērnus Latvijā izglīto cilvēki, kas ne vien ir ieguvuši attiecīgo izglītību, bet arī ir piemēroti šim ļoti atbildīgajam darbam. Galu galā ko sēsi, to pļausi. He… Nāk prātā vēl viena frāze. Kas vēju sēj, tas vētru pļaus. Jācer, ka katra nākamā paaudze ne vien tiks audzināta labāk un labākā vidē, bet arī būs spējīga uz lielām lietām un darbiem.

Šim lielajam ierakstam vispār esmu briedis jau vairāk kā nedēļu. Tas tā starpcitu.

Bet turpinot par izglītību – atrisini lūdzu šo uzdevumu:

Doti četri četrinieki 4 [] 4 [] 4 [] 4 = 15 un starp tiem jāievieto tādas matemātiskās darbības(+ – * /), lai rezultātā iegūtu skaitli 15. Jāpiebilst, ka iekavas izmantot nedrīkst. Tīri tā – pārbaudi sevi =)

Turpinājumā ieteiktu noskatīties šo sižetu. Neko daudz nekomentēšu, vien piebildīšu, ka man žēl, ja vesela ģimene nav spējīga tikt galā ar šādu uzdevumu. Žēl to bērnu. Protams, atradīsies cilvēki, kas teiks ka visi nav dzimuši matemātiķi, bet gan mākslinieki un tā tālāk. BET! Pirmkārt, uzskatu, ka arī eksaktās lietas ir jāzin katram. Jā, arī komatus jāzin, kur likt. Atzīstu, man tā nav no stiprākajām pusēm, tomēr domu es ceru, ka jūs uztvert varat. Protams, gadījumos, kad pati doma nav pilnīgi čau! 😀 Otrkārt, šeit nav nekāda demokrātija, ko gribu to runāju :p Treškārt, sižetā šķiet dzirdēju frāzi, ka varbūt nevajag tik grūtus uzdevumus dot otrās klases bērniem. Eu, eu, eu! Bet varbūt līmeni pārmaiņas pēc vajag celt uz augšu, nevis laist uz leju!? Šķiet bija tāda filma Idiocracy. Vai tiešām mēs gribam, ka mūsu bērnu bērni domātu, ka nacisti bija ļauni dinozauri teju vai godzillas paskatā? Un ka puķes var laistīt ar enerģijas dzērieniem. Vai varbūt labāk būtu, ja viņu domu lidojums sasniegtu tādus augstumus, kas mums varbūt rādās tikai sapņos? Tas nu tā, par izglītību.

Nīderlandē iesaka deportēt austrumeiropiešus – bezdarbniekus

Šis gan ir diezgan pavecs raksts, bet tomēr ir par ko padomāt. Lielā europas (o lasīt kā divskani [ola]) vienotība un citas muļķības. Lai gan es uzskatu, ka eiropieši eiropā nav ne tuvu tā lielākā problēma, tomēr jāatzīst, ka austrumeiropieši un baltieši (nepiekrītu, ka esam austrumeiropā, bet arī ziemeļeiropa liekas galīgi neriktīgi) ir daļa no vecās eiropas problēmas.

Ja mēs neesam risinājums, mēs esam daļa no problēmas.

Nāk prātā Zviedrijas piemērs. Viņi salaida iekšā dažnedažādus imigrantus un tagad paši dabū no tā ciest. Kā stāstīja viens zinošs cilvēks šai jomā – Zviedrijas dienvidos zviedru vairs nav. Tur esot tikai iebraucēji. Skumji ir, ka pie šāda iznākuma Zviedrija nonāca paši savas kļūdas dēļ. Cik zināms, viņi pēc otrā pasaules kara, izdevuši mūsu leģionārus, to vēlāk nožēlojuši un tā rezultātā atvēruši durvis visiem interesentiem. Man izklausās, ka no viena grāvja otrā. Bet nu, lai vai kā tā ir viņu darīšana un lai paši arī tiek galā.

Bet nu esmu nonācis līdz nākamajai sadaļai – Leģionāri un sešpadsmitais marts. Tiem, kas nezin par ko iet runa. Par 16. martu būs informācija šeit. Būtībā tā ir piemiņas diena, kad tiek pieminēti latviešu leģiona karavīri un abu latviešu divīziju (15. un 19.) cīņa austrumu frontē. Neieslīgšu vēstures iztirzāšanā un spriedelēšanā, bet pievērsīšos svaigākiem notikumiem. Kā zināms, šis datums ir bijis strīdu iemesls jau vairākus pēdējos gadus. Leģionāri nododas atmiņām, bet antifašisti sprēgā ne pa tēmu. Labi, štrunts. Negribu nemaz sākt. Iesaku tikai noskatīties šo video. Tur vispār komentāru nav. Kultūras līmenis? Nav nulle. Drīzāk tā: kultūra – kas tā tāda? Es šeit pat nerunāju par ideoloģiskiem pretstatiem vai ko tādu, bet gan par visparastāko cieņu pret vecākiem. Var jau teikt, ka senču vieduma un dzīves pieredzes respektēšana ir zudusi un varbūt pat lieka mūsdienu straujajā tehnoloģiju pārpildītajā dzīvē. Tomēr es uzskatu, ka tā nav. Vecākus ir jāciena. Un tas nav skolas vai skolotāju uzdevums šādas lietas jauniešiem un bērniem iemācīt. Tas ir jādara ģimenē.

Starpcitu, par tehnoloģiju piesātinātību runājot, ir ļoti feini, ka mums ir daudz dažādu ierīču, kuras varam lietot ikdienā, bet viņām visām ir kopīga vismaz viena lieta – tās darbojas ar enerģiju. Enerģiju, kuru iegūstam no dabas un tās resursiem. Bet šī pati enerģija, kas daudz ko dzen uz priekšu, var iedzīt arī sienā. Šeit es velku uz kodolenerģiju. Nekad neesmu bijis kodolenerģijas atbalstītājs un pēdējā laika notikumi Japānā šo, teiksim tā – nepatiku, tikai vairo. Jānovēl japāņiem, lai izdodas tikt galā ar katastrofas sekām. Ne vien viņu pašu, bet arī visas pasaules labā.

Īstenībā baigi gribētos uzspēlēt DnD. Kaut vai vienu sesiju, pamētāt kauliņus, sakapāt orkus. Nu tā – papriecāties. Ideālā variantā jau varētu uztaisīt veselu kampaņu, kuru vadītu kāds cits. Tad pašam būtu iespēja izpausties tēla veidošanā. Vakar stapcitu man jautāja, kas ir Dī-en-f*king-dī. Centos atbildēt kā mācēju, bet vei beigās izdevās neatceros. Par vakardienu vispār atsevišķs stāsts. Un jā, šai rindkopai fonā ir dažas bildītes, ko varbūt patiks apskatīties.

“I can’t dance, I can’t talk. Only thing about me is the way I walk…”

Visas dienas kā dienas, tikai piektdienas tādas priecīgas. Un vakar kā reiz bija piektdiena. Izdevusies piektdiena. Lai gan darbā neizdevās viss, ko vajadzēja tomēr pusdienās apēstā pica un labais vakars to visu atsvēra ar uzviju. Vakarā ar Džī devāmies pāri Daugavai sastapt cilvēkus. Tas arī ļoti sekmīgi notika. Godīgi sakot, pirms vakara iesākuma ļoti šaubījos, vai tas būtu prāta darbs doties kaut kur. Jo īpaši ņemot vērā nogurumu, bet dzīvojam taču mēs tikai vienreiz… Vienreiz? Lai vai kā, bija forši. Laba kompānija. Laba parunāšana. Labas dziras. Izstaigāties arī dabūju diezgan normāli. Tikai nav ne jausmas cik tālu galu galā biju ticis. Ap kādiem četriem no rīta ejot atpakaļ uz centru, baigi sniga. Acīmredzot ziema tik viegli nav ar mieru atkāpties. (Durvis pa kurām nāk un iet ziema) Sniga arī tad, kad ar Džī un Ganjaman devāmies uz pirmajiem transportiem. Dīvainā (bet ne īpaši pārsteidzošā) kārtā visi pārējie un pārējās bija kaut kur izčibējuši. Vēl man vakar (tehniski laikam šodien) laikam uzdeva vienu jautājumu, kas bija ļoti precīzs un tiešs, tikai atbilde gan nav tāda. Īstenībā atbildes nav vispār. Dzīve ir tāda, kāda tā ir. Visam savs laiks. Un šīsnedēļas atklāsme to tikai apstiprina. Novērtē to, kas Tev ir! Pat ja šķiet, ka nav. Jānovērtē arī tas, kā nav…

Rezultātā šorīt pamodos ar sāpošu galvu, sausu muti, labām atmiņām un vēl kaut ko līdzīgu šallei/lakatam, kuru kaut kad vajadzēs atgriezt īpašniecei. xD

“My body is a cage, that keeps me from dancing with the woman I love. My mind holds the key…”

Šķiet, ka tas šoreiz būs arī viss. Vēl tikai pāris bildītes: bilde1, dzīvē vajag ko vairāk par vārdu, bilde3.

Jā, redzot šādu rakstu, rodas iespaids, ka šeit notiek pakļaušanās teroram. No sērijas – vai nu klusu sēdiet mājās, vai cietiet. Nē! Nekādu pārrunu ar teroristiem…

Un vēl man nepatīk tas, ka kāds murmulis grib apbūvēt Arkādijas parku.

Apsveicu! Tu esi ticis/tikusi līdz beigām! 😀

*Ieraksta pabeigšanas laiks 19:50

Ieraksts Nr. 26 +edit

Sākšu ar to, ka šorīt, braucot uz centra pusi, normāli izbesījos. Nu kas tas ir, ka daži tirliņi lien uz tramvaja sliedēm!? Besī ārā! Varētu jau teikt, ka nav izšķūrēts sniegs gar ceļa malu un tāpēc tā. Bet kāpēc dažiem brīnumainā kārtā izdodas tramvaju palaist, bet citiem nē? Un nav pat blakus jāstāv pilsētas autobusam, kas var teikt aizņem tiešām visu joslu, lai kāds nevarētu savus slinkos riteņus novākt no sliedēm. Pisses me off

Jāatzīst, ka sniegs, kura Rīgā ir pār pārēm, pieaugot temperatūrai ir sācis kust. Kā rezultātā kūst arī apsnigušie un apledojušie jumti. Tādēļ būtu ieteicams skatīties augšup gan savas veselības, gan īpašuma drošības dēļ. Lai neiznāk kā šim nabadziņam. Kā mēdz teikt Airborne Ice – Death from above!

Vēl šajās brīvdienās dabūju papriecāties ar Netīrumiem 2. Atzīšu, rallija spēlītes nekad vairs nebūs tādas kā agrāk. Un šeit es pat nerunāju par lielisko grafiku, brīnišķīgo un konfigurējamo vadāmību vai tīri labo skaņas celiņu, kas visu to pavada. Nē, šeit es runāju par spēles spēlēšanu ar stūri un pedāļiem nevis standarta – klaviatūru. Jā…. Datorspēles ir spērušas lielu soli uz priekšu, kopš tiem laikiem, kad bijām sajūsmā par 2. Makreju. Un tomēr, arī tagad neatteiktos no šīs klasikas uzkapāšanas. No tā vakara vēl atmiņā paliks A-ar-2iem-LL teiktais Lia, kad viņa tika pielikta pie varenā subāra stūres: “Brīnumi notiek datorspēlēs, šī ir dzīve.” 😀

Vēl tikai gribēju atsaukties uz šo rakstu. Nezinu vai tas ir labi vai slikti, bet nejūtos pārsteigts par šādu paziņojumu. T.i., es nejūtos pārsteigts par to, ka tā ir. Ka lietas tā tiek bīdītas. Diemžēl tā tas ir, bieži vien šķiet, ka visi deputāti spiež balsošanas podziņas tikai tā, ka liek vadība. Esam attālinājušies no sākotnējiem ideāliem un mērķiem. Un tomēr – mums ir sava valsts! Priecāsimiees par to un strādājot kopā, gan izdosies pārvarēt visas grūtības. Tai skaitā arī krīzes un citus likteņa izaicinājumus. Tikai mērķēt vajag augstāk par “Kaut pastalās, bet Eiropā”.

Un visbeidzot viena no dzīves atziņām – mēs visi pieļaujam kļūdas. Lielākas, mazākas. Tādas, kuru sekas var novērst momentāli un arī tādas, kuras labot nav iespējams. Vai arī tas prasa ilgu laiku. Dažreiz pat pati kļūda nav tik nozīmīga, cik tas, kā paši par to jūtamies.

Lai nu kā, šoreiz tas arī viss. Lai veicas un turam galvu augšā!

P.S. Kaut kā sen nekas no Fakofa nav dzirdēts. Diez kur šamējais palicis.

+edit

Vēl šajās brīvdienās noskatījos Tomorrow, When the war Began. Filma man personīgi ļoti patika. Protams, reālisms dažviet nebija diez ko jūtams, bet kopumā man patika. Varētu pat ieteikt noskatīties. Un prātā iespiedās teksts, ka mēs (jaunā paaudze) par savu brīvību neesam maksājuši neko. Jo īpaši interesanta sakritība ir tā, ka šo filmu esmu dabūjis noskatīties tieši janvārī. Kā zināms javāris mums vēsturē ir bijis samērā smags mēnesis. Skatoties pagājušā gadsimta sākumā – 1905.gada protesti un vardarbīgā tautas apspiešana. Strēlnieku slavenās un asiņainās – Ziemassvētku kaujas (pēc mūsdienu kalendāra janvārī). Un 1991.gada barikādes. Un tie ir tikai piemēri, kas nupat kā iešāvās prātā. Esmu drošs, tādu ir vēl vairāk. Jautājums, kas būs jādara mums – savas brīvības dēļ?